Tās dienas vakarā, kad ievācos pie Džovanni, no Liverpūles atlidoja Katja. Interesanti, ka vilcieni Lielbritānijā bieži vien ir dārgāki nekā lidmašīnas. Līdz kam leiboristi valsti noveduši! Katja nošmaucās un paļāvās uz veiksmi un "Ryanair" darbinieku steigu iekāpšanas beigās. Jau kuro reizi viņa lidoja ar somu, kas manāmi pārsniedz vienīgo nesen ieviesto bezmaksas somu — nelielu personīgo. Mūsdienās viss, kas ir lielāks — par maksu. Man vēl svaigā atmiņā ir stāsts, kā man lika izmest divu kilo pārsvari "Norwegian" lidojumā, kad lidoju no ASV. Tāpēc es raustījos (vai varbūt tāpēc, ka nervi pilnīgā čupā) un paņēmu sīciņu saliekamo mugursomiņu, lai tikai minidators ielīstu. Tādēļ nācās pirkt ērtāku mini mugursomu "Decathlon", lai Rumānijā ērti staigātu pa kalniem. Nākotnē ņemšu vērā Katjas pieredzi, mēģināšu paņemt lielo darba mugursomu kompim.
Jau simttūkstošo reizi es aklā uzticējos tam, ko man saka, nevis paļāvos uz savām zināšanām un aprēķiniem. Es jau iepriekš biju aprēķinājis, cikos Katjai vajadzētu tikt līdz centram no lidostas. Tā vietā es devos atbilstoši laikam, ko viņa man atsūtīja "WhatsApp", un pat nepārjautāju. Tomēr ģimene veiksmīgi atkal apvienojās, pat raidījumam «Gaidi mani» nevajadzēja rakstīt. Mājās man nebija ne spēka, ne vēlēšanās plānot vēl kaut ko citu vietā. Es visu uzvēlu Katrīnai. Turklāt arī viņa jau ir pieredzējusi ceļotāja, un viņai ir idejas, kur iet un ko skatīties. Sarakstā pirmais bija muzejs «Camera Obscura un ilūziju pasaule». Uz turieni mēs arī devāmies nākamās dienas rītā.
Muzejs, saukts arī par atrakciju, ir viens no vecākajiem pilsētā, pat no 1835. gada. Veltīts optiskajām ilūzijām. Tēma jau tāpat ir populāra, bet man vispār ļoti tuva. Kognitīvie izkropļojumi, mūsu smadzeņu programmatūras gļuki — kas var būt vēl aizraujošāk. Es sevi parasti jau tāpat jūtu kā vienu lielu gļuku, bet te man oficiāli pastāstīs, kas un kā. Muzejs atrodas pašā centrā, un tāpēc ir diezgan blīvi saspiests piecos stāvos. Ar tualeti pusotrajā, lai velti netērētu vietu.
Biļeti mēs nopirkām uz vietas. Dizainers Ļebedevs pastāvīgi piemin, ka visur un viss jāpārbauda uz promo kodiem — ja nu kas. Es tā arī izdarīju, un sākumā man šķita, ka varētu ietaupīt mārciņu — nav tik slikti par pāris minūšu čakarēšanos. Tomēr nesanāca. Ieeja, ja kas, maksā 16 mārciņas. Cenas šādām lietām te ir ļoti niknas, ja nu vienīgi labā valdība uztaisīs kādu muzeju par velti.
Interesanti, ka biļete uz ilūziju pasauli darbojas kā naktsklubā vai festivālā. Uzspiež antikrista zīmogu uz plaukstas. Tas ir tādēļ, lai, kad esi pilnīgi pārguris, varētu iziet, uzkost un atpūsties — un tad atpakaļ brīnumu pasaulē. Es neatceros, ka kaut ko tādu muzejā būtu redzējis.
Camera obscura ir visvienkāršākais ierīces veids, kas līdzinās fotokamerai, tikai bez attēla fiksēšanas. Pēdējos gados ideja ir kļuvusi populāra ar "pinhole" nosaukumu — fotokamera no sērkociņu kastītes.
Pati ierīce, kas deva nosaukumu muzejam, atrodas sestajā stāvā. Fotogrāfēt to nedrīkst, var tikai aprakstīt, lai gan mūsdienu cilvēku, kurš izlutināts ar viedtālruņiem, ir grūti ar tādu aparātu pārsteigt. Viena lieta gan mani patīkami pārsteidza — panorāmas skata iespēja.
Augšējā stāvā vēl ir arī reāli kruts skats uz Edinburgu. Katja pēc veca ieraduma rāpās uz sienas, lai uztaisītu foršu bildi, bet uzraugs viņu pieķēra. Starp citu, neaizmirstiet, ka visas bildes manā blogā ir klikšķināmas.
Starp citu, muzeja iekšpusē es daudz bilžu netaisīju. Tāpēc jau tās ir ilūzijas, ka jāblenž pašam ar savām acīm (un smadzenēm). Muzejs man patika, visnegarlaicīgākais no visiem, kuros esmu bijis pēdējā laikā. Parasti muzeji ir vecu krāmu noliktavas. Pat vispacietīgākais cilvēks pēc stundas jau īd, lai izlaiž svaigā gaisā. Šeit viss ir daudz žiperīgāk — barība acīm, kā mēdz teikt mans draugs. Dzirksteļo — tā saku es. Paskaidrot, kāpēc tā, varēšu tikai personīgā sarunā.
Papildus visādām statiskām ilūzijām, obskurā ir arī tāds pamatīgs rotējošs tunelis
Bezgalīgas zvaigznes bezgalīgos spoguļos
Ilūziju muzejā ir diezgan daudz, un dažas es iepriekš nebiju redzējis, un pat iedomāties nevarēju, ka ir tik viltīgas. Man, starp citu, izdevās pirmo reizi dzīvē ieraudzīt stereobildi no sīkiem elementiem. Tādas bieži publicē žurnālos, bet līdz šim man ar tām draudzība nesanāca. Bet te — burtiski uzreiz. Ļoti rēcīgi — blakus staigā cilvēki, un viņiem nesanāk, bet es stāvu un ķeru kaifu. Muzeja darbinieks saka, pašam pusgads esot bijis vajadzīgs, lai pielektu.
Tunelis, kur sienas ap tevi rotē, uzreiz visas pilnībā (tu atrodies milzīgā cilindrā). Cilvēkiem ar vāju vestibulāro aparātu tas ir vienkārši vāks. Mani pamatīgi sagrieza, bet es vienalga atgriezos vēl vienu reizi. Ļoti reti kas tā iedarbojas uz cilvēku kā peldošas sienas.
Katrīnu es nebiju redzējis kopš aprīļa, kad viņa atlidoja uz Latviju, kur sarīkoja savu dzimšanas dienu viņai ierastajā neprātīgi radošajā garā. Šoreiz — kā spēli «Kas? Kur? Kad?». Žēl gan, ka no mūsu valsts aizplūst ne tikai smadzenes, bet arī humors. Galu galā visi aizplūdīs, kur pienākas pēc savienoto trauku likumiem, un tad gan mēs dzīvosim! Jokoju, jo, kā zināms, labi ir tur, kur mūsu nav, un, kad mēs būsim visur, nekur vairs nebūs labi.
Neskatoties uz to, atvaļinājumā ir tieši labi, vēl jo vairāk tāpēc, ka nepavadi to viens. Uzzinājām, kurš kā dzīvo, kādi jaunumi un tenkas, plāni un tamlīdzīgi. Īpaši kruti, kad atvaļinājums vēl tikai sākas un priekšā nav nekādu īpašu rūpju un uztraukumu, neskaitot visuresošo FOMO — bailes visu palaist garām. Šādas bailes man mijas ar domām «Lai viss deg zilās liesmās» un apātiju, un pat atvaļinājuma laikā es no tā neizvairījos. Pārāk jau nu miega trūkums to veicina. Caur stulbu caurumu manā istabā rītos ieplūda ceptu olu smarža un skaļa Džovanni un viesu plānu apspriešana. Tas man nedaudz maitāja dzīvi, kamēr es dzīvoju šajā hatā. Toties diena, kurā mēs kopā ar Katju staigājām pa Edinburgu, bija viena no retajām, kuras es varu nosaukt par laimīgām.